Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likums nosaka, ka pircējam ir aizliegts piemērot netaisnīgus un nepamatoti garus termiņus norēķiniem par piegādātajām lauksaimniecības un pārtikas precēm vai nepārtikas precēm. Šāds aizliegums ir spēkā arī gadījumos, kad norēķinu veikšanai tiek izmantotas piegādes ķēdes finansēšanas platformas vai jebkādi citi finanšu plūsmas risinājumi.
Starp pircēju un piegādātājiem nepastāv līdztiesīgu līgumslēdzēju attiecības, jo piegādātāji ir lielā mērā atkarīgi no mazumtirgotājiem, lai saglabātu preču noieta kanālus, tāpēc darījumu attiecībām starp mazumtirgotājiem un piegādātājiem nepiemīt civiltiesībām vispārīgi raksturīgā līgumu slēgšanas brīvība. Līgumu slēgšanas brīvības princips paredz līdzēju tiesības brīvi noteikt līguma saturu, un par līguma noslēgšanu un tā būtiskajām sastāvdaļām puses vienojas patstāvīgi, brīvi izsakot savu gribu. Tomēr, ņemot vērā, ka lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdē pastāv atšķirīgs spēku samērs starp dažādiem tirdzniecības ķēdes posmiem, kas paver iespēju spēcīgākajam ķēdes dalībniekam – tirgotājam (jo īpaši pārtikas nozarē) – izmantot iepirkuma varu ļaunprātīgi, vājākajai pusei nepieciešama īpaša aizsardzība pret negodīgiem darījumu partneriem. Līdz ar to, lai ierobežotu tirgotāju iepirkuma varas izmantošanu attiecībā pret piegādātājiem un līdzsvarotu piegādātāju un tirgotāju intereses, un reglamentētu tirgotāju un piegādātāju sadarbības principus, lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdes dalībniekiem ir jāievēro Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā noteiktie ierobežojumi (turpmāk – likums). Likumā ir uzskaitīti tie negodīgas tirdzniecības prakses veidi, kas pircējam ir aizliegti jebkurā gadījumā, tos sauc arī par “melno sarakstu”, vienlaikus noteikti arī tādi prakses veidi, kas ir aizliegti, ja vien attiecīgie nosacījumi nav iepriekš skaidri un nepārprotami paredzēti rakstveida līgumā starp lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātāju un pircēju un tie dēvēti par “pelēko sarakstu”. Likumā arī paredzēti termiņi, kādos pircējam ir pienākums norēķināties ar piegādātājiem. Ierobežojumi ir noteikti arī darījumiem, kas attiecas uz nepārtikas precēm, bet, ņemot vērā, ka visbiežāk pārkāpumi notiek tieši lauksaimniecības un pārtikas preču nozarē, šajā rakstā skaidrotas piegādātāju tiesības gadījumos, kad norēķini par lauksaimniecības un pārtikas precēm notiek, izmantojot piegādes ķēdes finansēšanas platformas.
Piegādes ķēdes finansēšanas platformas
Piegādātāju un pircēju vidū arvien populārāki kļūst piegādes ķēdes finansēšanas platformu sniegtie pakalpojumi, kas piedāvā nodrošināt ērtu un operatīvu rēķinu apmaksas sistēmu, izmantojot dažādus rēķinu finansēšanas mehānismus, piemēram, faktoringu, reverso faktoringu, rēķinu diskontēšanu, debitoru parādu finansēšana u.c. Piegādes ķēdes finansējums (eng. - supply chain finance ‘SCF’) jeb SCF ir termins, kas apraksta uz tehnoloģijām balstītu risinājumu kopumu, kuru mērķis ir samazināt finansēšanas izmaksas un uzlabot uzņēmējdarbības efektivitāti pircējiem un pārdevējiem, kas saistīti ar pārdošanas darījumu. SCF metodoloģijas darbojas, automatizējot transakcijas un izsekojot rēķinu apstiprināšanas un norēķinu procesus no uzsākšanas līdz pabeigšanai. Saskaņā ar šo paradigmu pircēji piekrīt apstiprināt savu piegādātāju rēķinus, lai saņemtu finansējumu no bankas vai cita ārēja finansētāja, ko bieži dēvē par "faktoriem", nodrošinot īstermiņa kredītu, kas optimizē apgrozāmos līdzekļus un nodrošina likviditāti abām pusēm, SCF piedāvā izteiktas priekšrocības visiem dalībniekiem. Kamēr piegādātāji iegūst ātrāku piekļuvi naudai, tirgotājiem ir vairāk laika, lai nomaksātu savus atlikumus. Abas puses var izmantot naudu citiem projektiem, lai nodrošinātu, ka to attiecīgās darbības norit nevainojami.
Ņemot vērā, ka Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likums vērsts uz piegādātāju aizsardzību, ierobežojot pircēju varu, uzmanība pievērsta tieši pircēja pārvaldīto rēķinu finansēšanas risinājumiem – faktorings pēc pircēja iniciatīvas, dinamiskās atlaides mehānisms un reversais faktorings, kas nodrošina piegādātājiem piekļuvi apgrozāmajam kapitālam ilgu samaksas termiņu apstākļos. Populārākā metode ir reversais faktorings, kas paredz, ka pircēju kreditē kreditors. Pircējs uzņemas samaksas saistības pret kreditoru, kā arī sniedz datus par parādiem kreditoriem, tādējādi ļaujot kreditoram piedzīt finansēto summu pat piegādes riska iestāšanās gadījumā. Tā kā kredītrisks pilnībā attiecināms uz pircēju, kreditors var iegādāties no piegādātāja debitoru parādus bez regresa. Piegādātājs piešķir kreditoram debitoru parādus un, protams, atskaitot diskonta maksu, saņem pilnu samaksu. Kreditors uzņemas atbildību par samaksas saņemšanu, tādējādi piegādātājs var uzskatīt, ka rēķins ir samaksāts. Turklāt šī sistēma neizslēdz priekšapmaksas ārējās finansēšanas iespējas. Kā jau iepriekš minēts, izmantojot digitālās tehnoloģijas, tirgū tiek piedāvātas dažādas savā starpā konkurējošas SCF platformas, kas nodrošina izvēlēto finansēšanas mehānismu efektīvāku un ērtāku lietošanu, ļaujot uzņēmumiem operatīvi atbrīvot savus apgrozāmos līdzekļus, kas iestrēguši piegādes ķēdē. Aprakstītajā reversā faktoringa piemērā SCF platformas galvenā iezīme ir tā, ka to virza pircējs, lai arī faktiski šādu naudas plūsmas risinājumu nodrošina četras sadarbības puses: pircējs (parādnieks), piegādātājs, kreditors (finansētājs) un SCF platforma. Proti, izmantojot SCF platformu, pircējs nodod informāciju SCF platformai un pilnībā vai daļēji apstiprina veicamos maksājumus, kurus attiecīgi ir tiesības nopirkt SCF platformai, savukārt piegādātājs var izvēlēties, vai un kad viņš vēlas pārdot apstiprināto maksājumu prasījuma tiesības SCF platformai ar nelielu atlaidi. Piemēram, pircējs SCF platformā ir apstiprinājis maksājumu par piegādātajām precēm 100 euro vērtībā un piegādātājs vēlas saņemt maksājumu nekavējoties (parasti tuvāko dienu laikā), nevis gaidīt rēķinu apmaksai paredzētās 30 dienas. Piegādātājs var piekrist pārdot maksājuma prasījuma tiesības SCF platformai un saņemt 95 euro tūlīt, nevis gaidīt noteiktā norēķinu termiņa iestāšanos. Piegādātājs var izvēlēties, vai nezaudēt laiku, bet zaudēt 5 % no maksājuma summas, vai iegūt pilnu maksājuma summu un gaidīt norēķina termiņa iestāšanos. Savukārt SCF platforma maksājuma prasījuma tiesības pārdod kreditoram un pircējs norēķinās ar kreditoru noteiktajā termiņā. Proti, piegādātājs var saņemt tūlītēju samaksu par piegādātājām precēm no SCF platformas, savukārt pircējs norēķinās ar kreditoru termiņā, kas paredzēts rēķinā. Tomēr, lai šāds finansēšanas modelis nebūtu izdevīgs tikai piegādātajam, SCF platforma paredz garākus norēķinu termiņus rēķinu apmaksai par standarta norēķinu termiņu, tādējādi dodot iespēju pircējam vairāk laika norēķinu veikšanai.
SCF platformas viens no darbības principiem – garāki norēķinu termiņi pircēja interesēs – var būt pietiekoši vilinoši, lai pircējs vēlētos izmantot SCF platformas pakalpojumu, tomēr būtiski ievērot, ka norēķinu termiņi par lauksaimniecības un pārtikas preču piegādēm (arī par nepārtikas precēm) ir normatīvi regulēti un pušu rīcības brīvība, nosakot norēķinu termiņus, ir ierobežota. Proti, neatkarīgi no piegādātāja un pircēja izvēlētā finanšu plūsmas modeļa pircējam ir aizliegts veikt norēķinus par lauksaimniecības un pārtikas precēm garākos vai netaisnīgos un nepamatotos termiņos pretēji likumā noteiktajiem.
Likumā ir noteikti maksimālie norēķinu termiņi
Likuma 5. panta ceturtā daļa nosaka, ka pircējam, sadarbojoties ar lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātāju, ir aizliegts piemērot netaisnīgus un nepamatoti garus termiņus norēķiniem par piegādātajām lauksaimniecības un pārtikas precēm: ātrbojīgām precēm – ilgākus par 30 dienām pēc to piegādes, bet precēm, kas nav ātrbojīgas – ilgākus par 60 dienām pēc to piegādes.
Savukārt tā paša panta piektā daļa nosaka, ka attiecībās starp lauksaimniecības un pārtikas preču mazumtirgotāja un ražotāja vai ražotāju kooperatīvo sabiedrību norēķinos par svaigiem dārzeņiem un ogām, kas vienā kalendāra nedēļā tiek piegādāti vismaz trīs reizes, ir aizliegts piemērot termiņus ilgākus par 20 dienām pēc to piegādes, ja vien lauksaimniecības un pārtikas preču mazumtirgotājs ar ražotāju vai ražotāju kooperatīvo sabiedrību nav rakstveidā vienojušies par citu norēķinu termiņu (nepārsniedzot 30 dienu termiņu).
Tātad, atkarībā no preces īpašībām tiek izdalīti trīs iespējamie norēķinu termiņi: līdz 20, 30 un 60 dienām no preču piegādes brīža. Tomēr jāņem vērā, ka likumā noteikts maksimālais termiņš un nav aizliegts par precēm norēķināties īsākā laika posmā, un likuma 5. panta sestā daļa paredz atrunas par ceturtajā daļā noteikto 30 vai 60 dienu termiņa piemērošanu specifiskos gadījumos, piemēram, cukurbiešu ražošanā vai vīna ražošanai paredzēto vīnogu vai vīnogu misas piegādē, kā arī skolu apgādē un veselības aprūpes nozarē.
Vispirms svarīgi nošķirt, ka likumā noteiktie norēķinu termiņi attiecināmi uz attiecībām starp lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātāju likuma 1. panta 3. punkta izpratnē, kas paredz, ka lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātājs ir lauksaimniecības un pārtikas preču ražotājs vai jebkura fiziska vai juridiska persona vai šādu personu apvienība, tostarp ražotāju organizācija, piegādātāju organizācija un šādu organizāciju apvienība, kas neatkarīgi no savas saimnieciskās darbības vietas pārdod lauksaimniecības un pārtikas preces. Savukārt kā pircējs ir saprotams likuma 1. panta 7. punkta izpratnē fiziskā vai juridiskā persona vai šādu personu apvienība neatkarīgi no vietas, kurā tā veic saimniecisko darbību, ja tās pēdējā finanšu gada neto apgrozījums pārsniedz 2 000 000 euro, vai Eiropas Savienībā esoša iestāde (valsts, reģionālā vai vietējā iestāde vai vairāku šādu iestāžu apvienība, kas darbojas saskaņā ar publisko tiesību principiem), kas pērk lauksaimniecības un pārtikas preces. Attiecīgi, ja līgumā pircējs iegādājas preces no lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātāja, šajās attiecībās (piegādes līgumā) puses nedrīkst vienoties par termiņiem, kas pārsniedz likumā noteiktos termiņus. Likums tieši pircējam uzliek pienākumu ievērot aizliegumu noteikt garākus termiņus, un attiecīgi pircējs ir atbildīgs, ja tas netiek ievērots.
SCF platformas izmantošanai vispirms jābūt noslēgtam piegādes līgumam starp pircēju un lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātāju (1), ja puses vēlas izmantot SCF platformas pakalpojumu, tiek slēgtas vēl vismaz četras savstarpēji saistītas un pakārtotas vienošanās: starp pircēju un platformu (2); starp piegādātāju un platformu (3); starp finansētāju un platformu (4); starp pircēju un finansētāju (5). Secināms, ka likuma normas ir attiecināmas tikai uz (1) vienošanos, jo abas līguma puses ir likuma subjekti, savukārt pārējās vienošanās (2), (3), (4) un (5) gan līguma priekšmets, gan subjekti nav pakļauti likuma tvērumam. Proti, pakārtotajās attiecībās starp pircēju un platformu vai finansētāju pircējam likumā noteiktais norēķinu termiņu ierobežojums nav saistošs, jo attiecības nav ar likuma normas subjektu – lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātāju. Tomēr būtiski ievērot, ka gadījumos, kad netiek izpildīti SCF platformu noteikumi, jo kāda no pakārtotajām saistībām pušu starpā nav izpildīta, piegādātājiem jebkurā gadījumā ir tiesības saņemt maksu par piegādātajām precēm, nepārsniedzot likumā noteiktos termiņus, un pircējam saglabājas pienākums veikt norēķinus ar piegādātājiem likumā noteiktajos ietvaros.
- Piegādātājs piegādā preci vai pakalpojumu un izraksta rēķinu;
- Pircējs nosūta datus platformai par rēķiniem;
- Platforma informē piegādātāju par rēķiniem, kuru apmaksai var izmantot platformu. Piegādātājs akceptē;
- Platforma informē pircēju par rēķiniem, kas ir apstiprināti un tiks finansēti;
- Platforma sniedz informāciju finansētājam par maksājumiem;
- Finansētājs apmaksā piegādātāja rēķinus, izmantojot platformu, un informē SCF platformu, kad tiek nokārtoti rēķini;
- Platforma veic piegādātāja rēķinu apmaksu ātrāk un ar atlaidi;
- Pircējs norēķinās ar finansētāju noteiktajos termiņos.
Svarīgi ir atcerēties – tā kā starp tirgotājiem un piegādātājiem nepiemīt civiltiesībām vispārīgi raksturīgā līgumu slēgšanas brīvība un likuma 5. panta pirmās daļas 2. punkts strikti regulē tiešo un netiešo maksājumu pieļaujamību, tad starp tirgotāju un piegādātāju ir jābūt nepārprotami skaidrai vienošanās par SCF platformas izmantošanu norēķinos. Turklāt arī citos gadījumos, kad tirgotājs un piegādātājs vienojušies par konkrētu rēķinu finansēšanas mehānismu vai platformas izmantošanu, vienošanai jābūt skaidrai un nepārprotamai.
Turklāt Konkurences padome (turpmāk – KP) Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likuma piemērošanas vadlīnijās skaidrojusi, ka likuma 5. pantā nostiprināta ģenerālklauzaula, ka “pircējam ir aizliegtas darbības, kas ir pretrunā ar godīgu tirdzniecības praksi un neatbilst prasībām par labticību un godprātību darījumos”. Līdz ar to KP, ņemot vērā tās praksē secināto par pamatu norēķinu termiņa ilguma, kas pārsniegs 30 dienas, bet nepārsniegs termiņu līdz 60 dienām, izvērtējumam ņems vērā lauksaimniecības un pārtikas preču vidējo aprites termiņu pie pircēja gan attiecībā uz precēm, kas paredzētas kā izejvielas, gan gatavām precēm, kas paredzētas pārdošanai patērētājiem. Par taisnīgu un pamatotu termiņu, kad pircējam ir jānorēķinās par piegādātām lauksaimniecības un pārtikas precēm, tiek uzskatīts šo preču vidējais aprites termiņš, pieskaitot tam termiņu līdz 10 dienām norēķinu veikšanai.
Detalizēts skaidrojums par likuma piemērošanu pieejams KP izstrādātajās Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likuma piemērošanas vadlīnijās.