Konkurences politikas mērķis ir aizsargāt un attīstīt godīgu konkurenci visās tautsaimniecības nozarēs sabiedrības interesēs[1]. Tā pēc savas būtības ir balstīta ekonomikas principos, un tiek īstenota noteiktā tiesiskajā un institucionālajā ietvarā. Tāpēc, piemērojot konkurences tiesības, ir svarīgi nodrošināt, ka konkurences iestādes pieņemtie lēmumi ir pamatoti arī no ekonomikas viedokļa.
Pēdējās desmitgadēs konkurences politika ir piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas, analīzei arvien vairāk balstoties uz ekonomisko pieeju un ietekmes uz patērētājiem novērtējumu. Šo ekonomisko pieeju raksturo tas, ka iestāde ne tikai pārbauda formālas pazīmes vai tirgus struktūru, bet arī analizē, kā konkrēti tirgus apstākļi un tirgus dalībnieku rīcība ietekmē konkurenci un patērētāju labklājību. Lai gan šāda pieeja prasa rūpīgāku izpēti un var radīt mazāku tūlītēju tiesisko noteiktību tirgus dalībniekiem, starptautiskā pieredze apliecina, ka tā palīdz izvairīties gan no nepietiekamas, gan pārmērīgas iejaukšanās.
Tieši ekonomiskās analīzes integrēšana konkurences tiesību piemērošanā līdzsvaro regulējuma precizitāti ar elastību un nodrošina, ka konkurences iestāžu lēmumi sniedz lielāko iespējamo labumu patērētājiem. Šo paradigmas maiņu savā darbībā ir pārņēmušas teju visas konkurences iestādes pasaulē, veidojot atsevišķus birojus vai nodaļas, kas veic ekonomisko analīzi un kurus vada galvenais ekonomists. Atsevišķs galvenā ekonomista amats pastāv arī lielākajā daļā Eiropas Savienības dalībvalstu konkurences iestāžu.
Konkurences padomē darbojas Ekonomiskās analīzes un apvienošanās departaments, kura viens no uzdevumiem ir sniegt atbalstu ekonomiskajā analīzē visām iestādes struktūrvienībām. Vienlaikus departamenta otra galvenā darbības joma ir uzņēmumu apvienošanās lietu izpēte, kur stingri jāievēro Konkurences likumā noteiktie īsie lēmumu pieņemšanas termiņi. Nevienas citas Eiropas Savienības dalībvalsts konkurences iestādē apvienošanās departamenta direktors nav vienlaikus pildījis galvenā ekonomista funkcijas, kā tas līdz šim ir bijis Konkurences padomē. Līdz ar to apvienošanās procesu virzība (īpaši, kad tie būtiski neietekmē konkurenci) varēja kavēt vispārēju iestādes ekonomiskās analīzes attīstību.
Septembrī Konkurences padomē ir izveidots galvenā ekonomista amats, kura mērķis ir stiprināt ekonomiskajā analīzē balstītu pieeju konkurences uzraudzībā. Galvenā ekonomista amats ir iekļauts jau esošajā Ekonomiskās analīzes un apvienošanās departamenta struktūrā un būtiski, ka tas ir izveidots esošo resursu ietvaros, veicot iekšēju amata vietu reorganizāciju – tas neprasa papildu valsts budžeta līdzekļus.
Konkurences padomes galvenais ekonomists pildīs arī citviet Eiropā šim amatam raksturīgas funkcijas. Tās ietver vispārēju ekonomiskās analīzes attīstīšanu, atbalstu sarežģītāko lietu izmeklēšanā, neatkarīgu ekonomisko atzinumu un viedokļa sniegšanu noteiktos jautājumos un iekšējās kompetences stiprināšanu. Galvenais ekonomists, piemēram, arī palīdzēs kvantitatīvi novērtēt iestādes jau iepriekš pieņemto lēmumu ietekmi, veicot ex-post novērtējumus[2].
Galvenā ekonomista amata izveide Konkurences padomē ir nozīmīgs solis iestādes attīstībā. Tas stiprina spēju pieņemt ne tikai tiesiski, bet arī ekonomiski pamatotus lēmumus, kā rezultātā labumu gūst gan uzņēmumi, gan patērētāji.
[1] Šis būtībā ir uzskatāms par Latvijas konkurences politikas mērķi, kas nostiprināts Konkurences likuma 2. pantā. Vēsturiski konkurences politikas veidošanos ir ietekmējuši dažādi mērķi, piemēram, (patērētāju vai kopējās) labklājības veicināšana, tirgu integrācija, godīgums, vienlīdzība un ekonomiskā brīvība, turklāt tie starp dažādām jurisdikcijām mēdz būt atšķirīgi un ne vienmēr ir savstarpēji saderīgi. Tā kā Konkurences likums sīkāk nenosaka, kuri no šiem mērķiem ir prioritāri Latvijā, Konkurences padome ņem vērā Eiropas Savienībā pieņemto patērētāju labklājības standartu.
[2] Ir neizbēgami, ka šādi ex-post izvērtējumi atsevišķos gadījumos var norādīt, ka pēc Konkurences padomes pieņemtā lēmuma cenas ir sadārdzinājušās (piemēram, kā tas ir sagaidāms vairumā horizontālu apvienošanos, ja tās nerada efektivitātes ieguvumus), tāpēc šādi izvērtējumi ir jāveic iespējami neatkarīgi. Tikai objektīvi veiktus ex-post izvērtējumus var ņemt vērā turpmāko apvienošanās lietu izvērtēšanā.