KP: Augstākās tiesas spriedums Būvnieku karteļa lietā nepamatoti ierobežo tiesībsargājošo iestāžu sadarbību un iespējas atklāt smagākos konkurences pārkāpumus

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (Senāts) spriedums būvniecības karteļa lietā ir aktualizējis būtiskus jautājumus par tiesībsargājošo iestāžu sadarbību, tiesiski iegūtu pierādījumu nodošanu karteļvienošanos atklāšanai  un konkurences tiesību efektīvu piemērošanu.

Konkurences padome (KP), respektējot Senāta nolēmumu, uzsver, ka Senāts Spriedumā nav vērtējis aizliegtās karteļa vienošanās esību pēc būtības^[1] un nav analizējis, ka bez kriminālprocesā tiesiski iegūtajiem sarunu ierakstiem šāda ilgstoša, slepena un mutiski īstenota pārkāpuma pierādīšana nav iespējama. Spriedumā nav apšaubīts, ka šie pierādījumi ir iegūti tiesiski un ir ticami, tomēr tiesas sniegtais vērtējums aprobežojas tikai ar formālu pierādījumu nodošanas procesa izvērtējumu, faktiski atstājot bez novērtējuma būtiskāko – pārkāpuma atklāšanas un pierādīšanas reālās iespējas.

Senāts ir atcēlis Administratīvās apgabaltiesas spriedumu lietā par KP 2021. gada 30. jūlija lēmumu par aizliegtu vienošanos būvniecības nozarē un nodevis lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā (Spriedums).

Spriedumā Senāts pievērsies procesuālam aspektam, proti, tiesiskā regulējuma skaidrojumam pierādījumu pieļaujamības kontekstā. Senāts secinājis, ka konkurences tiesību pārkāpuma – karteļa vienošanās – pierādīšanai nav pieļaujama informācija, kuru Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) nodevis KP no tā izmeklētajā krimināllietā esošajiem pierādījumiem, kas iegūti operatīvās darbības pasākumu rezultātā. Senāts norādījis, ka karteļu atklāšana neietilpst Operatīvās darbības likumā noteiktajos uzdevumos un mērķos, līdz ar to Spriedumā secināts, ka kartelī iesaistītajām personām nav un nevar būt pamata paredzēt, ka operatīvās darbības pasākumos iegūtā informācija var tikt nodota un izmantota administratīvajā procesā, lai pierādītu karteļa vienošanos. Tādēļ Administratīvajai apgabaltiesai būs jāvērtē, vai KP lēmuma tiesiskumu pamato citi lietā esošie pierādījumi.

Pirmkārt, KP uzsver, ka saskaņā ar Konkurences likumu KP ir tiesīga ierosināt un veikt izpēti, balstoties arī uz citas institūcijas sniegtu informāciju. Konkrētajā gadījumā KP rīcībā nonāca KNAB sniegtā informācija un kriminālprocesā iegūtie materiāli, tostarp operatīvās darbības ceļā noklausītās sarunas, kas materiālu nodošanas brīdī bija zaudējušas savu klasificētās informācijas statusu. Pirms to izmantošanas KP pārliecinājās par šo materiālu tiesiskumu – to, ka operatīvās darbības pasākumi veikti ar Augstākās tiesas tiesneša sankciju, kā arī tika gūts apliecinājums, ka materiāli ir autentiski. Lietā tika veikta ekspertīze, kurā konstatēts, ka sarunu ieraksti nav montēti vai falsificēti un atbilst faktiski notikušajām sarunām. Šie apstākļi Spriedumā netiek apšaubīti, bet vienlaikus tiesa šos faktus pēc būtības nav arī vērtējusi.

Otrkārt, Spriedumā nav vērtēts KNAB kā kriminālprocesa virzītāja viedoklis, kas ir ietverts arī lietas materiālos, proti, ka kriminālprocesā iegūto materiālu aizsardzība nav pašmērķis. Kriminālprocesa virzītājam ir likumā nostiprinātas tiesības atklāt iegūtos pierādījumus citai iestādei tajā brīdī, kad tas netraucē veiktajai izmeklēšanai un tiek atzīts par pamatotu un nepieciešamu. Tā kā KNAB operatīvās darbības ceļā noklausītajās sarunās saskatīja pazīmes smagākajam konkurences tiesību pārkāpumam, pretkorupcijas iestāde atbilstoši Kriminālprocesa likumam un kompetencei informāciju pārsūtīja KP.

Treškārt, Spriedumā netiek veikts samērīguma izvērtējums plašākā kontekstā, atbildot uz jautājumu, vai tiesībaizsardzības iestāžu noklausītu sarunu nodošana KP karteļa vienošanos atklāšanai ir nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā un ir samērīga ar personu tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību^[2]. Proti, netiek līdzsvarotas dažu personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ar visas sabiedrības interesēm novērst ilgstošu (vairāk nekā 5 gadi), sistemātisku un liela apmēra aizliegtu vienošanos publiskajos iepirkumos. Būtiski, ka KP atklātā būvniecības karteļa gadījumā ietekme uz publiskajiem iepirkumiem sasniedza vairāk nekā 600 miljonus eiro, radot būtisku kaitējumu gan valsts budžetam, gan Eiropas Savienības  līdzfinansējuma izlietojumam, gan godīgai konkurencei.

KP ieskatā, ir svarīgi saprātīgi sabalansēt atsevišķu personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ar sabiedrības kopējo interesi novērst ilgstošus un liela apmēra konkurences tiesību pārkāpumus, uz ko norādīts arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā^[3], kas ticis pieminēts arī Spriedumā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka krimināllietā esošu starp uzņēmumu pārstāvjiem noklausītu sarunu, kas liecina par karteļvienošanos īstenošanu, nodošana konkurences iestādei, lai administratīvajā procesā izmeklētu un atklātu šo konkurences tiesību pārkāpumu, nepārkāpj Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā garantētās privātpersonu tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.

Ceturtkārt, Spriedumā nav vērtēta iestāžu savstarpējā sadarbība un tās rezultātā sasniegtais galvenais mērķis – būtiska konkurences tiesību pārkāpuma atklāšana un novēršana. Tieši tiesībsargājošo iestāžu ciešas sadarbības rezultātā tika konstatēta un apturēta ilgstoša karteļa vienošanās, kas citādi, ņemot vērā tās slepeno raksturu, praktiski nebūtu atklājama.

Piektkārt, KP ieskatā, Spriedumā paustais vēstījums rada risku, ka gadījumos, kad tiesībsargājošā iestāde, pildot savus likumā noteiktos pienākumus, konstatē cita būtiska pārkāpuma pazīmes – šajā gadījumā karteļa vienošanos, kas nodara būtisku kaitējumu visai sabiedrībai, nevarēs tikt nodota KP tikai tādēļ, ka Operatīvās darbības likumā nav tiešas un detalizētas norādes par šādas informācijas nodošanu. Šāda pieeja ignorē gan sabiedrības intereses – novērst un atklāt šāda veida un apmēra smagus pārkāpumus, gan iestāžu sadarbības principu.

KP vērš uzmanību, ka Spriedumā paustās atziņas par  tiesiskā regulējuma kvalitātes trūkumu, kas ierobežo tiesībaizsardzības iestāžu operatīvo darbību rezultātā iegūtās informācijas nodošanu KP izmantošanai administratīvajā procesā, rada būtiskus izaicinājumus efektīvai slēptu karteļa vienošanos atklāšanai. KP nav tiesību pašai veikt operatīvās darbības, t.sk. noklausīties sarunas, savukārt Konkurences likumā paredzētās procesuālās darbības ir vērstas uz pierādījumu par jau notikušas rakstiskas saziņas, kā arī paskaidrojumu iegūšanu no lietas dalībniekiem par to slēgto aizliegto vienošanos. Arī Senāts ir atzinis, ka karteļa vienošanās tiek veiktas slepeni un ar tām saistītā dokumentācija tiek samazināta līdz minimumam. Līdz ar to tiesībaizsardzības iestāžu veiktās operatīvās darbības nereti ir vienīgais veids, kā līdztekus amatpersonu pieļautām koruptīvām darbībām publiskos iepirkumos atklāt karteļa vienošanās, jo īpaši, ja karteļa dalībnieki šādu vienošanos panākuši un uztur mutiski, neatstājot citus nozīmīgus pierādījumus.

KP priekšsēdētāja I. Šmite: “KP nepiekrīt Spriedumā sniegtajai argumentācijai un uzskata, ka Senāta vērtējums šajā lietā ir bijis šaurs un formāls, aprobežojoties tikai ar vienu no kopējā vērtējamā jautājuma aspektiem – pierādījumu nodošanas formālajai atbilstībai, neanalizējot jautājumu kontekstā ar samērīgumu, sabiedrības interešu aizsardzību un šāda veida tiesībsargājošo iestāžu sadarbības izpētes rezultātu. Vienlaikus, respektējot Senāta nolēmumu, KP izmantos visus tiesiskos līdzekļus, lai panāktu taisnīgu, sabiedrības interesēm atbilstošu rezultātu un nodrošinātu efektīvu aizsardzību pret slēpti organizētiem smagākajiem konkurences tiesību pārkāpumiem, kādas ir karteļa vienošanās.”

KP 2021. gada 30. jūlija lēmumā tika konstatēta desmit būvniecības uzņēmumu ilgstoša aizliegta vienošanās par dalību publiskajos un privātajos iepirkumos, un uzņēmumiem tika piemēroti naudas sodi kopumā 16,65 miljonu EUR apmērā.

Vairāk par KP pieņemto “būvnieka karteļa lietas” lēmumu:  https://www.kp.gov.lv/lv/jaunums/konkurences-padome-soda-10-buvniecibas-uznemumus-par-dalibu-karteli